Es kaut kur lasīju, ka cilvēks dienā pasakot kādus 5000 vārdus. Vai varbūt tie bija 10 000... vai 7000 vārdi? Man droši vien tie ir miljons miljonu. Bet ne jau tas ir trakākais. Tur bija rakstīts, ka lielāko daļu no šiem vārdiem, kādus astoņdesmit procentus, cilvēks pasaka domās. Sev, klusumā, neviens to nedzird. Iedomājieties? Lielāko daļu no mūsu teiktajiem vārdiem neviens pat neuzzina. Taču es tā izlasīju to visu, un man ļoti palika žēl nepateikto vārdu. Viņi taču arī centās. Un bieži viņi ir pat labāki par tiem pateiktajiem. Bet tagad aiziet klusumā un tiek aizmirsti. Tāpēc es tagad izdomāju tā – teikšu visu, ko agrāk noklusēju.
Tas ir, gandrīz visu. Tam man būs vajadzīgs vēl vairāk draugu, kas to uzklausītu. Tā kā man būs ļoti, ļoti daudz, ko teikt, man vajadzēs arī labas cenas par sarunām. Kad nogurs balssaites, noderēs arī lētas īsziņas. Un galvenais – būt apritē. To visu man var dot tikai Zelta Zivtiņa. Tieši tāpēc, mīļie, es to arī izvēlos un aicinu arī jūs pievienoties. Tiekamies lielākajā sarunu tīklā. Būs par ko parunāt. 
Вперед
