Kad taisījos braukt kārtējā ceļojumā, šoreiz – aiz polārā loka, un devos iegādāties pāris nepieciešamās lietas, uz Brīvības un Ģertrūdes ielas stūra saskrējos ar vienu čomu. Abi varen sen nebijām tikušies. Es tāds skrejošs – ar makšķerēm pār plecu, jaunu copes cepuri galvā un krāsainiem vizuļiem rokā. Čoms varen izbrīnījās par maniem „pričendāļiem”, jo tad, kad vēl tusējāmies kopā, mūs nekas cits kā datorspēles neinteresēja.
Draugs vaicā: „priekš kam tev tās makšķeres?!”
„Laižu aiz polārā loka – makšķerēt!” atbildu.
„Kāds prieks tupēt pie dīķa un gaidīt lielo zivi?” draugs, tā nedaudz pat pārmetoši nosaka. „Es gan labāk pa māju – paskatos teļļuku, paēdu, uzspēlēju datorspēles. Vai esi iemēģinājis tādu, kurā 50 misijas pēc kārtas jāiziet? Vienā superīgā hubā spēli nokačāju. Tiku līdz 43. līmenim, bet tālāk viss – pie pašām beigām milzu drakons mani nogalina. Karoč – sviests. Būs jāpameklē kādi čīti, lai ātrāk tieku uz priekšu!”
Jūtu – džekiņš reāli iefanojis par datorspēlēm... Tā kā man tas posms kaut kā pagājis – labāk ietusēju ar draugiem, aizlaižu pasnovot, pamakšķerēt. Reāli baudu dzīvi, nevis virtuāli.
„Bet katram jau laikam savs,” nodomāju un aši atvadījos.
Par pašu makšķerēšanu aiz polārā loka – oii-ii! Par to varētu sarakstīt vēl vismaz 10 šī bloga stāstus. Bet nu nemocīšu tos, kam grāmatas patīk lasīt no beigām, un atklāšu, ka tiku pie diezgan atzīstama ķēriena – 5 kilo smagas līdakas!
Uz priekšu
